Ziņas

2011-08-12
Indzera ezera salas svin svētkus
Uz dzimšanas dienu Indzera ezera pussalā vietējos iedzīvotājus un citus interesentus aicināja Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas inspektori. Pasākums tika organizēts tādēļ, ka DAP Vidzemes reģiona darbiniekiem Indzera salas vēl ir neizpētīta un neiepazīta teritorija, kā arī lieliska izdevība iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar dabas aizsardzības pārvaldes funkcijām, gan arī atgādināt, kāds dabas retums viņiem netālu atrodas. DAP darbinieki jau nodibinājuši labus kontaktus ar Veclaicenes puses ļaudīm, kuri rūpējas par savu aizsargājamo ainavu apvidu, un tagad iepazīstas ar alsviķiešiem. Svinību laikā apmeklētāji varēja uzzināt arī par citām aizsargājamām dabas teritorijām Alūksnes novadā, gūt ieskatu Alsviķu pagasta kultūrvēsturē, kā arī laivās doties uz Indzera ezera salām, piedalīties dažādās spēlēs un sacensībās gan uz ūdens, gan pie ūdens, gan salās.
 
Izrādās, ka dabas liegums “Indzera ezera salas” ir trešā vecākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Vecākais dabas liegums Latvijā ir Moricsala, kam šāds statuss noteikts 1912. gadā, Slīteres rezervātam - 1918. gadā. Savukārt, pirmās ziņas par Indzera ezera salām kā dabas liegumu atrodamas 1926. gada laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, kurā publicēts saraksts “Par aizsargu mežiem, dabas pieminekļiem, parkiem un alejām”. Šajā sarakstā kā dabas piemineklis iekļautas arī Indzera ezera trīs salas, kas ir botāniskie liegumi un atrodas valsts īpašumā. Teritorijas atrašanās vieta, kā zināms, ir Alūksnes novada Alsviķu pagastā, un ezers tiek dēvēts par vienu no lielākajiem un skaistākajām ūdenskrātuvēm novadā. Indzera ezera platība ir ievērojama - 145 ha, vidējais dziļums – 5m, maksimālais dziļums - 8,6 metri. No ezera iztek Paparzes upe, bet tajā ietek Racupīte. Interesanti arī, ka uz salas vecajiem kokiem saglabājušies 20. gadsimta pirmajā pusē uzstādītie gaigalu būri.
 
Šajā apmeklējuma reizē salas tika iezīmētas ar robežzīmēm ar ozollapas attēlu, kas apzīmē dabas liegumu, kā arī uzstādīts informācijas stends. DAP inspektorus vienīgi sarūgtināja vienā no salām un arī pussalā atrastie atkritumi, kas šeit vienkārši atvesti un izbērti. Tie tika savākti, un inspektori turpmāk aicina Indzera ezera viesus būt dabai draudzīgiem.
 
Salas īpašas ar to, ka tās ir cilvēka roku neskartas.
DAP vecākā eksperte Vija Kreile ir īpaši pazīstama ar Indzera trim salām. Astoņdesmitajos gados viņa rakstījusi diplomdarbu “Indzera ezera salu floras analīze” un tagad viņai ir īpaši interesanti apmeklēt aizsargājamos objektus un novērtēt, kas 30 gadu laikā ir mainījies un kādus pārsteigumus Indzera salas zinātniecei no jauna sagādājušas. - Pats neparastākais salās ir tas, ka šeit ir trīs izolētas vides, kurā viss attīstās tā, kā dabā tam jānotiek, cilvēks šajā procesā nav iejaucies, - uzsver pētniece. Tātad aizsargājamā teritorija izveidota, lai aizsargātu trīs ar mežiem klātas ezera salas - Liepu sala, kas ir 3,1 ha platībā, Strazdu sala -2,6 ha un vismazākā ir Cepurīte –tikai 0,6 ha liela. Salas ievērojamas ar to, ka pusi no tām klāj bagātīgi egļu meži, Cepurītē arī baltalkšņu meži. Svarīgi, ka dabas liegumā sastopamas īpaši aizsargājamas augu sugas - apdzira un gada staipeknis. Astoņdesmitajos gados salās pavisam konstatēta 151 augu suga, un tas esot ļoti daudz. Tagad pusstundu ilgā Strazdu salas apmeklējumā V. Kreile saskaitījusi pusi no kādreiz atklātajām. Daudzas zudušas, daudzas nākušas klāt – daba mainās un mijas. Interesanti, ka pa 30 gadiem uz salas izaudzis ozols, kas nākotnē varētu pretendēt uz dižkoka statusu. Zinātniece aicina bioloģijas vai vides zinātnes studentus turpināt viņas darbu Indzera ezera salu izpētē, jo tas esot ļoti interesants un aizraujošs process.
 
Svētku apmeklētāji dalījās savās zināšanās, pieredzē un atmiņās par Indzeru, tā salām un pussalu. Kāda tuvējā iedzīvotāja atminējās laikus, kad uz pussalas bijusi vien pļava un te ganītas govis, citam ar Indzeru saistās atmiņas par padomju laikā pieejamo atpūtas namu, kura tagad vairs nav, bet vēl cits prātoja, vai tik arī pussala īstenībā nav sala, jo atminoties, ka te veidots uzbērums. Alsviķu pagasta tūrisma darba organizators un vēsturnieks Jānis Polis klātesošajiem ieskicēja priekšstatu par to, kā savulaik radušies dažādi vietu nosaukumi, taču senbaltu izcelsmes vārdam “Indzers” viņš pagaidām nav atradis skaidrojumu. Paralēles vēsturnieks velk ar Ineša ezera nosaukumu, kuram arī ir vārda sastāvdaļa “in”, kas senbaltu valodā nozīmē “kam”. Toties viņš uzsvēra faktu, ka Alsviķi kā ievērojams centrs izveidojies tikai pēdējos 200 gados, bet vieta, kur pašlaik pulcējas Indzera salu svētku dalībnieki, piederējusi vissenākajai muižai šajā apkārtnē, proti, Nēķenes muižai, ar ko apkārtnes ļaudis var lepoties. Savukārt kāds anonīms laikraksta „Malienas ziņas”lasītājs par Indzeru atklāj noslēpumainus faktus: “...dzirdēts, ka, veicot ezera ūdens un zemes paraugu analīzes, atklājies, ka ūdenim un videi ir ārstnieciskas īpašības... Te katru gadu peldējusies un atpūtusies Marta Skavronska un arī tad, kad kļuvusi par valdnieci Katrīnu I, braukusi te atpūsties, uzskatot, ka ezers ir tā saucamais Grāla kauss – mūžīgais dzīves un veselības avots. Pēc veco dziednieku teiktā, Indzera ezera kalmju lietošana pārveido redzi un ir iespējams redzēt garu pasauli...” Vēsturnieki gan par to pasmaida
un saka, ka tā varētu būt tūristiem pateicīga leģenda, bet kas to lai zina...?
 
Zane Rubene
DAP valsts vides inspektore
Sandras Apines foto









Komentāri
Vārds, uzvārds :
Komentārs :
Ievadiet drošības kodu: