LV  
  EN  
  RU  
  LT
Google | iekšējais
Interaktīvās iespējas
Saites Saites
Jautājiet mums Jautājiet mums
Aptaujas Aptaujas
Radošo darbu konkurss - 3.posms
Konkursa „DABAS DAudzveidīBAS MIRKĻI”
3. posma - rudens - uzvarētāji
 
Jauniešu grupā (17 gadi un jaunāki):
 
Pieaugušo grupā (sākot ar 18 gadiem un vecāki):
 
 
 
 
# # #
 
Ikšķile. Ir rīts. Skaists, saulains oktobra rīts. Termometra stabiņš rāda piecus grādus. Ir vēss. Bet tomēr, nekas netraucē rīta rasai izgreznot ziedus un augus.

Es pamodos astoņos. Izkāpu no gultas, paskatījos pa logu un nodomāju: „Cik skaists tomēr ir rudens!” Mana mīļotā fotokamera gulēja fotosomiņā uz palodzes. Es nomazgājos un kāpu lejā uz pirmo stāvu. Mans tētis lasīja vēstules internetā, tēta draugs, pie kura bijām ciemos, skatījās televizoru un drauga draudzene lasīja žurnālu. „Labrīt!”, es teicu, un piegāju pie viesistabas loga. Man priekšā pavērās brīnišķīgs skats – visa zāle bija norasojusi. Es brīdi pakavējos pie loga un aizgāju pēc fotokameras. „Es iziešu ārā pafotografēt!”, es teicu siedams ap kaklu šalli.
 
Es izgāju ārā, un sajutu rīta svaigumu. Bija diezgan vēss un dzestrs. Bet tas tiešā bija ļoti skaists rīts. Es pastaigāju pa dārzu, apskatīju brīnumaino skatu. Dažiem krūmiem vēl klāt turējās sīki rozā ziediņi. Viņi bija izturējuši salnu, kas bija naktī. Debesis vēl bija sārtas. Pēc nelielas pastaigas, es pamanīju kādu nelielu, necilu krūmu, kuram es nebūtu pievērsis ne mazāko uzmanību, ja uz tā nebūtu zirnekļu tīkli, bet uz tiem – mazas, mazmazītiņas rasas lāsītes. Tās nekustīgi gulēja uz smalkajiem tīkla pavedieniem kā kristāliņi. Apbrīnojami! Es pieliecos tuvāk, un pievienoju klāt savam objektīvam filtru – palielināmo stikliņu, kas ļāva man fotografēt daudz tuvāk. Es nofokusēju savu fotoaparātu uz sīkajiem rasas pilieniņiem. Es sākumā nebiju uzmanīgs, fotoaparāts izkustējās un objektīvs pieskārās zirnekļu tīklam. Dažas lāsītes nokrita. Pagāja kāds brīdis, līdz es beidzot uzņēmu kādu skaidru fotogrāfiju. Manas rokas sala, un bija visai grūti noturēt fotoaparātu pilnīgā miera stāvoklī. Man tomēr veicās – fotogrāfija sanāca. Es piecēlos, un gāju atpakaļ uz māju. Es biju nosalis. Bet tas bija tā vērts.
 
   
 
 
Ak, šīs rudens sēnītes!
 
Ir pienācis dzestrs rudens rīts. Saulīte jau pašā plaukumā. Tā spoži apspīd dižo egļu un priežu stumbrus, kā arī viskrāšņākos meža iemītniekus- sēnes. Šogad Latvijā ir lielais sēņu „bums”- tās ir tik dažādas, krāsainas un interesantas kā vēl nekad. Rasas lāsītes ir klājušas zemi kā dimanta vizulīši. Sūnas ir mīkstas jo mīkstas un zaļas jo zaļas. Tajās ir paslēpušās sarkanas micītes. Tās taču mušmires! Krāšņākās visā Ceraukstes mežā. Varbūt pat visā Latvijā starp vairāk nekā 4000 sugām. Sarkanas, dzeltenas un oranžas. Īpašu akcentu dod baltās pumpiņas. Ak, cik tās skaistas! Tas tik ir kaut kas!

Pāris metrus tālāk ir kaut kas neredzēts- sēņu apļi. Tos sauc arī par raganu apļiem. Teikas stāsta, ka tur esot dejojuša raganas. Sēne katra ir ierindojusies pēc kārtas un kopā veido apli. Tas tik ir tik interesanti! Bieži sēņu apļi aug ap noteiktu koku. Sēne it kā zinādama aug tieši tur, kur vajag.

Skat, uz nākošā cinīša atrodas savādākas sēnes! Pelēkas kā rudens diena. Ar mazām adatiņām ir klātas sēnes kā mazi eži. Apaļi, apaļi! Kā man patīk viņi patīk!
Tad es ieraugu saulē apspīdētu egļu pudurīti, kurš ir gluži kā nosēts ar simtiem mirdzoši baltām sēņu micītēm! Tas ir tik brīnumaini skaisti!

Ejot pa mežu, meklējot ēdamās sēnes, es prātoju, ka tas ir brīnums, jo uz mūsu Zemi ir atsūtītas tik daudz skaistu sēņu, ne tikai ēdamas, bet arī indīgas, kuras mūsu mežus padara tik krāšņus. Varbūt tās ir domātas, lai cilvēkus iepriecinātu pelēkā dienā, līdzīgi krāšņām puķēm.
 
   
 
 
 
# # #
 
Ir iestājies rudens. Pa galvu mitinās rudenīgas domas un rudenīgais vējš izpūš pēdējās prieka un vasaras siltuma savāktās sajūtas, domas, atmiņas. Rudens ir  brīnišķīgs laiks, bet tas aizņem cilvēkiem cerību...
 
Kad mēs jūtamies labi, mēs dzīvojam nākotnē un sapņos, kad jūtamies slikti - pagātnē un atmiņās. Savādi, cik dažādas domas paskrien cilvēku galvās, brienot pa vienu un to pašu lapu paklāju. Daži teiks, ka rudens ir skaists, romantisks laiks, bet daudziem tas atnes tikai sāpes, jo tie zaudē to, ko ieguva vasarā.
 
Tie kļūst vienaldzīgi, jo viņiem sāp. Sāp pašā sirds dziļumā. Viņi negrib pamanīt to, kas notiek viņiem apkārt, lai, nedod Dievs, viņi atcerētos vasaras saulainās, laimīgās dienas. Ir grūti nepamanīt izdzisušus skatienus viņu sejās. Kaut ātrāk uzspīdētu saule un tie atkal varētu bezrūpīgi baudīt savu dzīvi...
 
Atliek tikai cerēt. Un gaidīt.
 
 
 
 
 
Gļotsēnes-nesēnes, kas staigā

Sākās tas viss tā.

Pēc lietainas dienas septembra sākumā pastaigājos pa mežu, priecājos par sēnēm, sūnām un ķērpjiem. Te uz augiem pamanu tādu interesantu, oranžu, tādu kā rotājumu. Skats skaists, nofotografēju. Sāku pētīt tuvāk - izskatās pusšķidrs, gļotains, nez, kas tas varētu būt? Piegrūžu pirkstu - fui, žļurga kaut kāda. Prātam izšaujas doma - kādam te caureja bijusi, bet es jau taisu mākslu! Ārprāc, ar pretīgumu steigšus izdzēšu bildi.

Tomēr, ejot tālāk, ievēroju vēl vairākās vietās tādas krāsas un konsistences greznojumus, kas tiešām izskatās gan skaisti, gan interesanti. Kļūstu aizdomīga un pamazām sāku nožēlot, ka izdzēsu savu smuko bildi.

Atkal sāku fotografēt un, mājās nonākusi, meklēju internetā, kas tas varētu būt.

Gļotsēnes! Tie krāsainie brīnumi mežā, izrādās, ir gļotsēnes, kas tomēr sēnes īsti nav. Sākumā to gļotainais ķermenis uzrāda dzīvām būtnēm raksturīgas pazīmes - lien pa zemi, meklējot slapjākas un tumšākas vietas, kurās uzbarojas, ēdot sastaptās baktērijas u.c. gardumus. Vēlāk sāk meklēt sausākas un saulainākas vietas, kur nobriest. Tiesa, pārvietošanās notiek ārkārtīgi lēni. Pēc tam, kad gļotsēne ieņēmusi savu vietu uz satrunējuša celma, zara, sūnas vai cita auga, tā pārstāj ēst un veido brīnumainas kompozīcijas, mainot savu krāsu un formu. Ar sēnēm kopīgs ir fakts, ka beigu galā nogatavojas sporas.

Pārsteidzoši, cik dažādas ir gļotsēnes gan savā starpā, gan vienā savas dzīves ciklā! Koksnes vilkpienaine atgādina mazītiņu pūpēdīti, sākumā maigi rozā, tad brūnu. Tā saucamais raganas spļāviens zemē atgādina vēmekļus. Trauslā leokarpa veido tik fantastiskus, bet tikai pāris mm garus pilienus striķītī! Viena no manām mīlulēm ar latīnisko Tubifera ferruginosa attīstības sākumā atgādina gļotas piciņā iekārtu aveņogu. Vēl var gadīties redzēt dažādu krāsu mazītiņas vālītes vai bumbiņas uz kātiņa vai kā uzspraustas uz auga, baltas adatiņas u.c. brīnumus, kas pēc izmēriem ir tik sīki, ka viegli paiet garām neredzot.

Kamēr sporas tikai attīstās, saturs ir pušķidrs, tāpēc omulīgās bumbiņas vai pilienus paspiežot, iztek krāsaina masa. Sporām nogatavojoties, tās sacietē, nereti veidojot atkal jaunas interesantas formas, piemēram, cigāriem līdzīgu cietu vālīšu kaudzīti (Tubifera ferruginosa).

Ar internetā atrasto informāciju, kas turklāt galvenokārt lasāma svešvalodās, nepietika, lai spētu precīzi noteikt visas atrastās gļotsēnes, tāpēc pievienotajām fotogrāfijām neriskēšu rakstīt gļotsēņu nosaukumus.

Atbilstošās weblapas ne reizi vien sākās ar tekstu aptuveni "Reiz devos pastaigā pa mežu un ieraudzīju kaut ko jocīgu" un turpinājās ar apbrīnas pilnu stāstījumu par to, kas un kādas tās gļotsēnes ir. Lasīju un sajutos gluži kā dalītos pārsteigumā ar visiem tiem, kas tāpat kā es nejauši atklājuši šo brīnumaino pasauli.

Un tieši tāpat ar citiem padalīties brīnumā gribējas arī man.

Pasaku pils    
Gļotsēņu pilieni
Kā sniegā
Gļotsēņu trubiņas vēro dīvainos aizkarus
 
 
Laipojot rudeni
 
Klusītēm eju pa priežu ieskautu meža taku. Soli pa solim apņem zemes mitruma smarža un bāli miglas vijumi. Caur zariem nomirgo vēsi saules stari. Sūnās paslēpušās brūnganas sēņu mices.

Te nu tas ir, savulaik otrs lielākais Latvijas purvs – Cenas tīrelis. Nosusināšanas, kūdras izstrādes un cita veida saimnieciskās darbības rezultātā šis tituls izplēnējis. Nosusinātā purvā pārsvarā aug virši un šādi tādi bērziņi.

Purva laipa iegūlusies starp ciņiem. Uz tiem vietu zem saules atraduši sila virši, meldri. Tādi augi kā vistene, spilve, lācene, pat andromeda atraduši ērtāko vietu dzīvošanai.

Kā pārsteigums šur tur aug ārkausa kasandra. Garlapu rasene šķiet mierīga, tik ar lapas galiņu vēro garāmlidojošos kukaiņus.

Acīm apslēpti, toties jūtami – dabas sirds ritmā elpo purva tilbīte, dzeltenais tārtiņš, niedru lija. Laiku saligzdo kuitala, retu reizi izpeld ūdru paps. Purva sausākās vietās manāmas dzīvnieku iemītas takas. Pa kādu no tām aizsteidz vilka ēna.

Pa Skaista ezeru rimti slīd mercene. Spalvu zaļganais samts iezaigo ūdeni.

Skatu torņa vējš atnes tālas pagātnes vēsmas no Litorīnas jūras. Skatienam paveras priedīšu augumi. Līdz horizontam – miers. Vējš spēlējas matos un pluina drēbes.
Purva paletē daudz krāsu. Tās mainās, sajaucas, izšķīst līdz ar gadalaikiem un diennakts stundām. No nakts noslēpuma līdz ziemas baltai atklātībai. No rasenes un sfagnu košam sarkanam līdz priedes mizas rūsgani sudrabotam.

Dzīvo dabu nav iespējams pilnvērtīgi apgūt un iepazīt sēžot skolas solā. Četru sienu bezgaiss neatsver vērojumus, ieklausīšanos, pieskārienus dabas klusuma tonalitātei. Nevar apgalvot, ka purvs bagāts košām krāsām. Tomēr tādu ainavu un noskaņu nesastapt nekur citur. Zaļš, sarkans, brūns, violets, pelēks. Visam pāri lāmās debess dzidrums.

Vēl brīdi pakavējos. Dodos prom.

Vakarpusē, vērojot liesmojošos gubu mākoņus, dzirdu dzērves. Tālu.
 

Taka
 Pa ceļam
Atspīdums
Cenas tīrelī    
 
 
Kastanis veiksmei
 
Dienā, kad kastaņkoka zaros tika iedegti zeltaini lapu lukturi, es pamanīju viņus – mazus un adatainus ežukus koka zaros.

Šķiet, tas bija vēl nesen, kad kastaņkoka zaros lepni slējās spožas un mirdzošas ziedu sveces. Bet tagad... tagad kastaņkoka zaros satupuši mazi ežuki. Tie saritinājušies kamolos un noslēpušies no apkārtējās pasaules. Starp zaļajiem lapu vēdekļiem adatainais un zaļais kažoks viņiem palīdz maskēties no cilvēku skatieniem.

Šodien, zeltaino lapu lukturu gaismas apspīdēti, ežuki jo īpaši izcēlās uz lapu fona. Viņi atgādināja pasaulei par savu esamību un... par rudens klātbūtni.Zirnekļa tīmekļu labirintos spīdēja spožas rasas pērles, salna bija apsudrabojusi it visu, kam vien bija pieskārusies. Zālē zem kastaņkoka bija izklātas starainas lapas, bet starp lapām bija redzami mazie ežuki. Citi vēl snauduļoja savos zaļajos mundieros, bet lielākā daļa jau bija nometusi nost savus asos kažokus un parādījusi pasaulei savus spožos un lakoti brūnos vēderus. Saules stari rotaļājās starp lapām un silti noglāstīja tos, kas beidzot bija tikuši brīvībā.

Garām kastaņkokam gāja maza meitene. Viņa pamanīja, ka zālē starp lapām kaut kas spīd. Meitene piesteidzās klāt un pamanīja brūnos kastaņus, kas bija izvēlušies no savām čaulām un tagad laiski zvilnēja zālē. Savā plaukstā viņa paņēma pašu lielāko un spožāko kastani, pasmaidīja un ielika to kabatā.

Kastanis, vienmēr līdzi nēsāts, dod veiksmi un enerģiju katrai dienai. Vai Tu šoruden atradi savu spoži brūno veiksmes kastani?
 
   
 
 
 
Konkursu atbalsta