LV  
  EN  
  RU  
  LT
Google | iekšējais
Kazu leja

Foto: D.Ozols

 
Aizsardzības kategorija: aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, atrodas Gaujas Nacionālajā parkā.
Kods: LV0440530
Administratīvais iedalījums: Priekuļu novads, Priekuļu pagasts
Ministru Kabineta noteikumi:
Pārvalde:
sākot ar 2011.gada 1.februāri, aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa pārvaldi īsteno vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pakļautībā esošas tiešās pārvaldes iestādes Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība Vidzemes reģionālā administrācija.
 
Vispārējs raksturojums
Teritorija ir izvietojusies Vidzemes augstienes pašā ziemeļu malā, ietverot subglaciālo iegultni - Kazu leju, kas tiek dēvēta par Kazu gravu.
Kazu leja ir dziļa un izteikta subglaciālā iegultne (senleja) - ielejas veida reljefa forma, kas ir 3,6 km gara (dabas pieminekļa teritorijā – 2,4 km), 300-800 m plata un 35-42 m dziļa. Kazu leja šķeļ Vidzemes augstienes malas izvirzījumu un savieno augstienes nogāzi ar Vaives un Raunas senlejām. Tā ir neparasti izteiksmīga un ievērojama gan ar saviem izmēriem, gan nogāžu stāvumu.
Kazu lejai tās rietumu galā no dienvidiem pieslēdzas mazāka ielejveida forma, Lībānu-Jaunzemju, jeb Septiņavotu leja ar atzariem.
Teritorijā atrodas daudzveidīgi izteiksmīgi ģeoloģiskie veidojumi - saldūdens kaļķiežu iegulas, avoti bagāti ar kalcija hidrogēnkarbonātu, avoksnāji, ūdenskritumi, gravas, proluviālie iznesu konusi, dolomītu atsegumi, alas, kritenes, pamesti karjeri.
Kazu lejas ziemeļu nogāzes augšējā krotē sastopami augšējā devona Pļaviņu svītas dolomīta atsegumi, bet dienvidu nogāzes augšdaļā – gan Pļaviņu svītas dolomīta, gan Amatas svītas smilšakmeņu atsegumi. Dolomītos ir izveidojušās alas, vairāk to ir senlejas ziemeļu pusē, un tās ir lielākās dolomītu alas Latvijā. Lielās Sikspārņu alas visu eju garums sasniedz 64 m un ejas pazemē iesniedzas aptuveni 35 m, alai ir divas zāles un četras ieejas, grīdas platība ap 175 m2. Viena ala atrodas arī senlejas dienvidu nogāzes augšdaļā. Visticamāk, ka alas veidojušās pazemes erozijas procesos izskalojot zem dolomītiem esošo smilšakmeni, kā rezultātā iegruvis to pārklājošais dolomīts. Alas šobrīd ir ļoti bīstamas apmeklējumiem, jo nobrukumu procesi tajās turpinās un nav prognozējami.
Kazu lejas un Lībānu-Jaunzemju lejas savienojuma vietā atrodas šūnakmens iegula, kas lielā mērā ir izstrādāta. Viens iecirknis ir palicis neizstrādāts, un tā nogāzes veido atsegumus, kas ir līdz 6 m augsti un stiepjas 50 m garumā. Tie ir lielākie šūnakmens atsegumi Latvijā.
Lībānu–Jaunzemju lejā ir vairāku dīķu kaskāde, kurā satek avotu ūdeņi no lejas atzariem. Pie Lībānu mājām senlejas nogāzē ir izveidojies avotcirks, kurā ūdeņi izplūst nelielu avotu un avoksnāju veidā, kopumā veidojot ar ūdeņiem bagātu strautu. Spēcīgākie avoti ir nelielajā Inkuļu lejā; lielākie no tiem ir ar aptuveni 20 L/sek un 10 L/sek lielu ūdensdevi. Iespējams, ka pazemes ūdeņu atslodze notiek arī Lībānu–Jaunzemju lejas dibenā, zem dīķu ūdeņiem.
No Lībānu-Jaunzemju lejas dīķiem avotu ūdeņi izplūst kā strauts (Septiņavotu strauts) un plūstot pār bijušā šūnakmens karjera nogāzi veido 7,5 m augstu krāčveida ūdenskritumu – Septiņavotu ūdenskritumu, kas ir viens no ievērojamākajiem Latvijā.
Arī senlejas ziemeļu nogāzes augšdaļā, aptuveni 200 m dienvidaustrumos no Ceipu mājām ir spēcīgs avots ar ūdensdevi aptuveni 20 L/sek.
Uz austrumiem no Septiņavotu ūdenskrituma Kazu senlejas nogāzes daļā atrodas kaļķiežu izgulsnēšanās josla, kurā iegulas lielā mērā ir izstrādātas. Šī josla stiepjas vismaz 450 m garumā un ir līdz 40-50 m plata. Vairākos sīkos avotiņos novērojama kaļķiežu izgulsnēšanās un norakto iegulu lēna atjaunošanās.
Kazu lejai raksturīgs U veida šķērsprofils. Tās nogāzes ir ļoti stāvas, vietām sasniedz dabiskā nobiruma leņķi. Lejas nogāžu augšdaļā augšējā devona Pļaviņas svītas dolomīti ir plaisaini un veido stāvas kraujas. Tajos dolomītiem pagulošā Amatas svītas smilšakmens pazemes erozijas un plaisainā dolomīta iegruvumu rezultātā ir izveidojušās minētās alas un kritenes. Pēc ģeoloģiskās kartēšanas datiem (136)), leja ir dziļi iegrauzta devona pamatiežos. Nogāžu lejasdaļā parādās morēnas nogulumi, kas norāda uz lejas veidošanos subglaciālos apstākļos vismaz vēlā Latvijas ledāja maksimālās transgresijas laikā, ledus masām pārklājot Vidzemes ziemeļdaļu. Mūsdienu apveidu leja ieguva Burtnieka ledus lobam atkāpjoties no Linkuvas ledāja malas veidojumu joslas. Kazu lejas novietojumu un morfoloģiju visticamāk ir ietekmējuši ne tikai pēdējā leduslaikmeta beigu posma procesi, bet arī senākas subkvartārās virsmas saposmojuma un uzbūves īpatnības.
Kazu lejas gultnē ievērojamos apjomos ir uzkrājusies kūdra un nedaudz arī aluviālie nogulumi.
Dabas piemineklim ainaviskās vērtības piešķir reljefa artikulācija un mežainums, kas rada neaizskartas un nepārveidotas dabas ainavu. Īpaši ainaviska ir Lībānu–Jaunzemju leja ar zilganajiem avotu ūdens dīķiem un saldūdens kaļķiežu iegulas atsegums ar Septiņavotu ūdenskritumu.
Dabas  piemineklī atrodas ES aizsargājami biotopi - avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus (7220*) un karbonātisku pamatiežu atsegumi (8210), kā arī netraucētas alas (8310). Alas ir ļoti nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta.
Teritoriju nepieciešams saglabāt gan zinātniskiem ģeoloģiskiem (stratigrāfijas, sedimentoloģijas, ģeomorfoloģijas) pētījumiem, gan arī mūsdienu augu sugu un biotopu pētījumiem, un kā ainaviski izcilu unikālu dabas veidojumu kopumu.
 
 
Detalizēts apraksts: lejupielādēt
Robežshēma: ortorfoto pamatne
Dabas datu pārvaldības sistēma OZOLS:
citi dati par šo un citām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dabas datu pārvaldības sistēmā OZOLS