LV  
  EN  
  RU  
  LT
Google | iekšējais
Interaktīvās iespējas
Saites Saites
Jautājiet mums Jautājiet mums
Aptaujas Aptaujas
Tūristiem
Teritorija Ko darīt?Interaktīvā karte
Dabas aizsardzība
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts - Teritorija
Ziemeļvidzeme - piejūra, daba un cilvēki
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (turpmāk tekstā - ZBR) dibināts 1997. gada 11. decembrī un ir lielākā no Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.1997.gada 15.decembrī ZBR atzīts par starptautiskas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju UNESCO programmas „Cilvēks un Biosfēra” (MaB) ietvaros un oficiāli iekļauts vispasaules Biosfēras rezervātu sadarbības tīklā. Tomēr var teikt, ka ZBR pastāv jau krietni ilgāk – kopš 1990. gada. Šajā gadā tika izveidots Ziemeļvidzemes reģionālais dabas aizsardzības komplekss, kas kalpoja kā bāze ZBR izveidei.
 
Zivtiņu atsegums dabas liegumā Vidzemes akmenainā jūrmala. Foto: A.Soms
 
Biosfēras rezervāts pārstāv mērenajai mežu joslai raksturīgas sauszemes un Baltijas jūras piekrastes ekosistēmas, aptverot arī Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastes mazo upju baseinus 457 708 ha lielā sauszemes teritorijā Salacgrīvas, Rūjienas, Alojas, Mazsalacas, Naukšēnu novadā un daļā Limbažu, Burtnieku, Valmieras, Strenču un Valkas novada. Šī platības aizņem ~6% no Latvijas teritorijas. Arī aptuveni devītā daļa no Latvijas jūras krasta līnijas jeb 57 km jūras piekrastes ar tai pieguļošo 17 806 ha plašo jūras akvatoriju līdz 10 metru dziļumam atrodas rezervāta teritorijā.
Vairāk kā pusi no ZBR sauszemes aizņem meži un purvi. Mežu un purvu vērtību nozīmi apliecina tas, ka no 28 ZBR īpaši aizsargājamām dabas teritorijām 20 ir izveidotas tieši purvu un mežu vērtību aizsardzībai. Teritorijā izveidotie 24 dabas liegumi, 1 dabas parks un 2 aizsargājamas jūras teritorijas vienlaicīgi ir iekļauti arī Eiropas nozīmes jeb Natura 2000 īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statusā.
 

 Salaca pie sarkanajām klintīm      Foto A.Soms
Salaca pie Sarkanajām klintīm. Foto: A.Soms
 
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritoriju tūristiem pievilcīgu dara Salaca, kas savu 95 km garo tecējumu sāk Burtnieku ezerā un ietek Baltijas jūrā, Latvijā vienīgas piejūras pļavas - Randu pļavas, Vidzemes akmeņainā jūrmala ar klinšu atsegumiem jūras krastā, kā arī daudzie purvi.
Salacas plūdumā ir gan mierīgi, gan arī diezgan strauji, krāčaini un akmeņaini posmi. Skaistākie skati paveras Mazsalacas tuvumā, kur iežu atsegumi un alas skatāmi viens aiz otra – Bezdelīgu, Neļķu, Dauģēnu klintis, Eņģeļu, Velna, Govs u.c. alas. Iespaidīga ir Skaņākalna klints, tās augstums sniedzas līdz 12 m, bet platums 90 m. Tā ir visgludākā lielā klints Latvijā ar unikālu akustisko efektu. Lejpus Staiceles, kur upes plūdums kļūst straujāks, skatāmas Pietrags un Sarkanās klintis, kas ziemā rotājas ar milzīgām lāstekām.
 
Madiešēnu purvs  dabas liegumā Augstroze. Foto: A.Soms
 
Tiem, kuri paši vēlas izzināt dabas vērtības Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ieteicams doties uz kādu no vairāk nekā 18 ZBR teritorijā esošām dabas takām. Jāņem vērā, ka to labiekārtojuma līmenis ir atšķirīgs. Atkarībā no apsaimniekotāja iespējām un izveides nolūka, dažās tā ir bezrūpīga pastaiga pa dēļu klājumu vai taciņām, citās – atsevišķos posmos var līdzināties ekstrēmām sacensībām ar dažādu šķēršļu pārvarēšanu. Dažās takās ir arī iespēja pavērot apkārtni no skatu torņiem un platformām. Tās ir Randu pļavu, Niedrāju-Pilkas, Sedas un Oleru purvu takas un Burtnieka ezera krastā esošais Silzemnieku skatu tornis. Randu pļavu tornis īpaši varētu interesēt tos, kam vaļas prieks ir putnu vērošana. 2006. gada maijā Latvijas Ornitoloģijas biedrības rīkotajās ikgadējās 24 stundu putnu vērošanas sacensībās "Torņu cīņas” tika saskaitītas 114 putnu sugas. Latvijā pavisam novērotas 363 putnu sugas.
 
 
Putnu vērotāji dabas liegumā Sedas purvs. Foto: A.Soms