Gada augs >>> stāvā vilkakūla (Nardus stricta)

Gada koks >>> parastās egles (Picea abies) īpatnējā forma čūskegle

Gada sēne >>> īstā mājas sēne (Serpula lacrymans)

Gada gliemis >>> dižā bezzobe (Anodonta cygnea)

Gada kukainis >>> raibspārnu smiltājsisenis (Oedipoda caerulescens)

Gada bezmugurkaulnieks >>> matonis (Gordius aquaticus)

Gada putns >>> kākaulis (Clangula hyemalis)

Gada dzīvnieks >>> Eiropas purva bruņrupucis (Emys orbicularis)

Gada ģeoloģiskais objekts >>> Stiglavas atsegumi

2013. gada dabas simbolu plakāts

Missing multivides elements.

Gada augs >>> stāvā vilkakūla (Nardus stricta)

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug jūsu pļavā vai ganībās, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas, un varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv

Avots: Latvijas Botāniķu biedrība

Gada koks >>> parastās egles (Picea abies) īpatnējā forma čūskegle

Latvijas Dendrologu biedrības biedri balsojumā par 2013. gada koku ar pārliecinošu pārsvaru ievēlējuši parasto egli, kā īpaši izceļamas, atzīmējot šīs sugas formas ar īpatnēji izlocītiem un mazzarotiem dzinumiem - tā sauktās čūskegles. Kā balsojumā uzsvēra vairāki šīs kandidatūras atbalstītāji - kad tad, ja ne čūskas gadā celt godā čūskegles.

Čūskegles nav kāda īpaša egļu suga, gluži otrādi dažādām egļu sugām dabā atrastas formas ar savdabīgu skraju zarojumu un parupjām skujām, kas nereti atgādina izlocījušos čūsku. Pazīstamākās no parastās egles šāda veida šķirnēm - Virgata un Viminalis var iegādāties ar Latvijas stādu audzētavās. Kolekcijās Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī un LVM Kalsnavas arborētumā tiek uzturētas arī citas formas un šķirnes. Šo institūciju vairākus gadus ilgas sadarbības rezultātā (Andrejs Svilāns, Jānis Zīliņš) ir ievāktas un pavairotas vairāk nekā 150 egļu un priežu mutantās formas, tostarp Latvijā savvaļā atrastas čūskegles. Vienu no iespaidīgākajām šobrīd zināmajām čūskeglēm Žīguru Katlešos atradusi pazīstamā mežkope Anna Āze.

No citu sugu „čūskeglēm" var pieminēt Engelmaņa egles šķirni Snake, Kanādas egles šķirni Fort Ann, Glēna egles šķirni Kishi Snake kā arī vairākas citas. Starp jaunākajiem šāda veida atradumiem minama ārsta, politiķa un dendrologa Āra Audera atlasītā Sibīrijas egles šķirne Snake Auders.

Avots: Latvijas Dendrologu biedrība, Andrejs Svilāns, dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza direktors

Gada sēne >>>īstā mājas sēne (Serpula lacrymans)

Latvijas Mikologu biedrība par 2013.gada sēni izraudzījusies īsto mājas sēni (Serpula lacrymans) jeb brantu.

Īstā mājas sēne (Serpula lacrymans) jeb brants ir bīstamākā sēne ēkās, kas izraisa nopietnus bojājumus koka konstukcijām Eiropā un citviet pasaulē. Arī Latvijā S. lacrymans ir plaši izplatīta, par ko liecina daudzās iedzīvotāju sūdzības par sēnes nodarītiem postījumiem. Mitras un pavēsas vasaras ir īpaši labvēlīgas šīs sēnes attīstībai. Branta postījumi Latvijas ēkās sastāda ap 40% no visiem reģistrētiem mājas sēņu gadījumiem. Parasti maksimālais gadījumu skaits novērots no marta līdz septembrim. Ēkās visbiežāk sēne konstatēta grīdās, durvju stenderēs vai koka sienās zem apmetuma.

Sēnes kā celtniecības koksnes noārdītājas īpašo bīstamību nosaka tās spēja ar micēlija un virvju palīdzību no mitras koksnes izplatīties un tālāk kolonizēt relatīvi sausu koksni (20-30%), kā arī izspiesties caur inertiem materiāliem (mūra sienām vai apmetumam). Labvēlīgos apstākļos S. lacrymans ēkā izplatās strauji un tās radītie materiālie zaudējumi var dubultoties ik gadu. Ir aplēsts, ka, piemēram, Apvienotajā Karalistē īstās mājas sēnes nodarītie zaudējumi gadā sastāda vismaz 150 miljonu mārciņu. Sēne var izraisīt nopietnus materiālos un morālos zaudējumus ne tikai ēku īpašniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā, nodarot kaitējumu kultūrvēsturiskām celtnēm.

Avots: Latvijas Mikologu biedrība

Gada gliemis >>> dižā bezzobe (Anodonta cygnea)

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2013. gada dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi (Anodonta cygnea). Dižā bezzobe ir izmēros lielākā saldūdens gliemene Latvijā, kuras čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk cm. Tā sastopama ezeros un vecos dīķos.

Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas. Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm. Vispirms būtu jāvērš uzmanību uz to, ka strauji pazeminot ūdens līmeni daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā dubļos ielipuši. Turpretī, lēni pazeminot dīķa līmeni, to lielākā daļa spēj sekot līdzi ūdenim. Otrs svarīgs nosacījums būtu nenolaist pilnīgi visu ūdeni, atstāt nelielu uzpludinājumu un peļķes zemākajās vietās. Ja arī lielākā daļa ūdens iemītnieku būtu gājuši bojā, tad tur izdzīvojušie dotu sākumu jaunām paaudzēm gan bentosa, gan planktona dzīvniekiem. Un no jauna uzpludinātā dīķī ātrāk atjaunotos dabiskais līdzsvars.

Avots: Latvijas Malakologu biedrība

Gada kukainis >>> raibspārnu smiltājsisenis (Oedipoda caerulescens)

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada kukaini’ 2013 ir izvēlējusies raibspārnu smiltājsiseni (Oedipoda caerulescens). Tā ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību dabas daudzveidībai šobrīd aizvien vairāk sarūkošajās pelēkajās kāpās un sausajās pļavās. Turklāt šī ir piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.

Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 – 3,0 cm garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem, labi attīstītām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz 2,0 cm garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir 2-3 tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. Gada kukaini’ 2013 vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās – pelēkajās kāpās, sausās kāpupļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.

Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Tā kā šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nevar atrast sev piemērotus dzīves apstākļus citur, un tāpēc daudzviet ir kļuvis par faunas retumu. Raibspārnu smiltājsiseni var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.

Līdzās citiem lieliem kukaiņiem – dienastauriņiem, spārēm un vabolēm, siseņi un to skaitā arī raibspārnu smiltājsisenis ir interesants dabas vērošanas objekts. Līdz šim Latvijā populārāka ir putnu vērošana, taču Rietumeiropas pieredze rāda, ka tikpat interesanta un aizraujoša var būt arī kukaiņu vērošana. Latvijas siseņu un sienāžu fauna ir salīdzinoši labi apzināta, tos savulaik ir pētījis jau pasaulslavenais lībiešu izcelsmes entomologs Kārlis Princis (1893-1978), kuram šogad aprit 120 gadu jubileja. Taču neskatoties uz to, joprojām ir pieejama tikai fragmentāra informācija par raibspārnu smiltājsiseņa izplatību un sastopamību. Tādēļ ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa epastu:
kristaps.vilks@lu.lv.

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

Gada bezmugurkaulnieks >>> matonis (Gordius aquaticus)

Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada Gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni (Gordius aquaticus Linneus, 1758). Matoņi Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes.

Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam Nematomorpha, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē diegveidīgie. Matoņi iztraucēti izloka ķermeni un pat sasienas mezglā. K. Linnejs ievēroja šo dzīvnieku īpatnību un matoņu ģinti nosauca Gordija (Gordius) vārdā. Gordijs bija antīkās valsts Frīgijas dibinātājs un valdnieks Tuvajos Austrumos. Gordijs mācēja sasiet mezglu, ko neviens nespēja atsiet, to bija iespējams tikai pārcirst.

Matoņi daudziem cilvēkiem izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību cilvēkiem. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos.

Pieaugušus matoņus varam novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10-15 cm, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 mm. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos. Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.

Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi. LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

Gada putns >>> kākaulis (Clangula hyemalis)

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šī gada putnu ir izvēlējusies kākauli Clangula hyemalis. Akcijas ietvaros LOB centīsies panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst vēl pagaidām mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu un lai tiek izstrādāts šīs sugas aizsardzības plāns.

Kākaulis ir pīle, kas ligzdo tundrā, bet laikā no novembra līdz maijam uzturas Baltijas jūrā. Ja jūra nav aizsalusi, Latvijas teritoriālajos ūdeņos uzturas ap 7% visas Baltijas jūras ziemotāju. Ceļošanas laikā arī liela daļa Vācijas, Polijas, Zviedrijas un Lietuvas ūdeņos ziemojušo kākauļu apstājas Irbes šaurumā.

2012. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) atzinusi kākauli par globāli apdraudētu sugu. Tam par pamatu ir kākauļu skaita sarukums par 65% pēdējo 16 gadu laikā Baltijas jūrā. Kākauļu skaita sarukums novērojams arī Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Ligzdošanas vietās kākauļus apdraud biotopa pārmaiņas un zudums gan dabisku iemeslu, gan cilvēka darbības (naftas un gāzes ieguve) dēļ, bet ziemošanas vietās - piesārņojums, barības konkurenti un zvejnieku tīkli.

„Mēs pārāk bieži dzīvojam pēc principa „no acīm prom, no sirds ārā", bet ir svarīgi atcerēties, ka arī jūra un tās iemītnieki ir viena no Latvijas bagātībām, kas pelnījusi mūsu rūpes un uzmanību," norāda LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. „Kākaulis ir tik cieši saistīts ar jūras vidi, ka tā populācijas stāvokli var uzskatīt par vienu no rādītājiem Baltijas jūras kopējam stāvoklim, un šobrīd šis rādītājs neliecina neko labu."

Pavasarī daudzviet jūra skan. Tur kākaulis sauc savu vārdu: „kā-kau-lit, kā-kau-lit". Ne katrs, kas to dzirdējis, zina, kā izskatās saucējs. Gada putna akcijas ietvaros LOB iecerējusi panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst pagaidām vēl mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu. Tāpat iestāsimies, ka sugai nepieciešams tās aizsardzības plāns, kas izvērtētu, kurus draudus spējam ietekmēt, un kas darāms, lai stāvokli uzlabotu. Pirmais gada putnam veltītais pasākums - fotokonkurss, noslēdzas 15. janvārī (http://putnidaba.lv/).

Gada putna akciju LOB rīko jau astoņpadsmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti - grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011) un jūras ērglis (2012).

Papildu informācija: Gada putna akcijas koordinatore Antra Stīpniece, tālr. 26542733, antra@lob.lv

Avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība

Gada dzīvnieks >>> Eiropas purva bruņrupucis (Emys orbicularis)

Par 2013. gada dzīvnieku ir izvēlēts Eiropas purva bruņrupucis (Emys orbicularis), kas ir vienīgais bruņrupuču kārtas pārstāvis Latvijā.

Tas ir neliela izmēra bruņrupucis, kuram karapakss (muguras bruņa) ir tumši pelēks vai melns ar sīkiem dzeltenīgiem, dzeltenīgi baltiem plankumiem. Starp priekškāju un pakaļkāju pirkstiem ir peldplēve. Tēviņi no mātītēm atšķiras ar garāku, resnāku asti, kā arī tiem acs varavīksne ir sarkanīgi brūnā krāsā. Pārtiek no abiniekiem, zivīm un ūdens bezmugurkaulniekiem.

Latvija ir Eiropas purva bruņurupuča izplatības areāla ziemeļu robeža. Šis dzīvnieks pie mums ir ļoti rets, vēl nesen tā klātbūtne Latvijā pat tika apšaubīta. Tomēr Latgales Ekoloģiskās biedrības zinātnieku Aijas un Mihaila Pupiņu pētijumi pierādījuši, ka bruņrupucis sastopams atsevišķās vietās Latgalē, Zemgalē un Kurzemē.

Par Eiropas purva bruņrupuču pētīšanu un aizsardzību rūpējas Latgales Ekoloģiskā biedrība un Latgales zoodārzs, uz kura bāzes paredzēts attīstīt Purva Bruņrupuču Saglabāšanas Centru Latvijā un izveidot kontrolējamu vietējo populāciju tīklu no Centrā savairotajiem indivīdiem. Šo darbu vada Mihails Pupiņš.

Avots: Latvijas Dabas muzejs

Gada ģeoloģiskais objekts >>>Stiglavas atsegumi

Par 2013. gada ģeoloģisko objektu ir izvēlēti Stiglavas atsegumi, kas atrodas Latgalē, Viļakas novada Šķilbēnu pagastā.

Stiglavas atsegumi ir ģeoloģiskais dabas piemineklis – īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas izveidota, lai saglabātu augšdevona Ogres svītas smilšakmeņu atsegumus. Teritorija atrodas Austrumlatvijas zemienē, Stiglavas (Styglovas) upītes krastos. Stiglava ietek Rikas upītē, bet tā savukārt Kūkovā, kas ir Veļikajas baseina ūdenstece. Stiglavas atsegumi atrodas Viļakas novada Šķilbēnu pagastā – ap 240 km uz austrumiem no Rīgas, 22 km no Balviem un 10 km no Krievijas robežas.

Stiglavas atsegumiem šobrīd īpaša vērība pievēršama tāpēc, ka tā ir viena no nedaudzajām vietām Latvijas austrumos, kur atsedzas Ogres svītas (vai, iespējams, Katlešu svītas) ieži. Atsegumi ģeoloģiski ir maz izpētīti un nav pat īsti droši apstiprināta to nogulumiežu stratigrāfiskā piederība. Stiglavas atsegumi kā dabas piemineklis ir nozīmīga Latgales reģiona apskates vieta un Natura 2000 teritorija ar būtiskām ainavas un dzīvās dabas vērtībām. Dabas pieminekļa robežas būtu precizējamas, jo šobrīd daļa nozīmīgāko devona atsegumu, tostarp arī piecus metrus garā Stiglavas ala, īsti neatrodas aizsargājamās teritorijas robežās.

Stiglavas krastos atsegtie slīpslāņotie devona smilšakmeņi ir veidojušies ūdens straumju ietekmē seklas jūras apstākļos pirms aptuveni 375 miljoniem gadu. Tomēr turpmākos pētījumos ir nepieciešams precīzāk noskaidrot šo seno smiltsiežu veidošanās apstākļus. Par ģeoloģiskajiem procesiem, kas notika pēc šo smilšakmeņu izveides, liecības nav saglabājušās.

Līdz mūsdienām saglabājušies nogulumi un reljefa formas sniedz iespējas pašķirt jaunāku, jau kvartāra perioda, ģeoloģisko notikumu lappuses. Stiglavas upītes ieleja ir izvietojusies leduslaikmetā, ledus kušanas ūdeņu izveidotā senlejā – vietā, kur kušanas ūdeņi ir iegrauzušies nelielā ledāja malas veidojumā – morēnas valnī. Minētās reljefa formas veidojušās pirms aptuveni 12 000 gadu, kad Austrumlatvijas ledāja mēle pakāpeniski pārtrauca savu kustību un kušanas ūdeņi ledāja plaisās un tuneļos plūda dienvidrietumu virzienā. Ledāja nogulumi ir novērojami Stiglavas upītes krastos virs devona smilšakmeņiem. Pēc leduslaikmeta Stiglavas upīte turpināja iegraušanos kvartāra nogulumos un devona smilšakmeņos, veidojot krasta atsegumus un atsedzot lielos akmeņus, tostarp Stiglavas dižakmeni, kas savu izmēru dēļ arī ir valsts nozīmes dabas piemineklis.

Paredzams, ka pasākumu ietvaros, kas būs veltīti gada ģeoloģiskajam objektam, Stiglavas atsegumus apmeklēs un pētīs ģeologi un citi speciālisti, un tiks iegūta jauna zinātniskā informācija par dabas pieminekli – Stiglavas atsegumiem. Sadarbojoties visām ieinteresētajām pusēm, apkopoto informāciju izvietosim stendā.

Latvijas Petroglifu centra organizēto Stiglavas atsegumu nominēšanu par Latvijas 2013. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Dabas aizsardzības pārvalde, Viļakas novada dome un Ziemeļvidzemes Ģeoparks. Tradicionālais pasākums pie 2013. gada ģeoloģiskā objekta tiek plānots maija vidū.

Iepriekšējos gados par gada ģeoloģiskajiem objektiem bija nominēti dažādi dabas objekti – Neļķu klintis (2008.g., Vidzeme), Sikšņu klintis (2009.g., Vidzeme), Virsaišu ūdenskritums (2010.g., Kurzeme), Kulšēnu sēravots (2011.g., Zemgale) un Rudzīšu akmens (2012.g, Kurzeme).

Avots: Latvijas Petroglifu centrs