Baltavots un Melnavots

Robežu shēma uz ortofoto pamatnes

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 461 “Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem”
• Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi"

Teritorija ir izvietojusies Rietumkurzemes augstienes ziemeļu daļā blakus Pieventas zemienei.

Dabas pieminekli veido divu lielāku un viena mazāka avota izplūdes vietas. Baltavots ir dinamisks kāpjošais avots, ar izplūdes vietu kā nelielu, ap 2 m caurmērā dīķīti, kurā mutuļo smalkas gaišas smiltis. Melnavots atrodas 360 m uz ziemeļiem no Baltavota, meža malā. Tas ir līdzīgs, bet izplūde ir mazāk aktīva un virsmu ārpus ļoti smalko smilšu mutuļiem sedz melna kūdras duļķe. Melnavota izplūdes vietas dīķītis ir iegarens aptuveni 2x4 m caurmērā.

Avotu ūdensdeve nav mērīta, bet pēc aptuvena novērtējuma tā varētu būt Baltavotam 5 l/sek, bet Melnavotam 2 l/sek. Aptuveni 20 m uz dienvidrietumiem no Melnavota, mežā ir vēl viens sīks avots ar izplūdes vietu ap 1 m caurmērā un kūdras duļķi klātu virsmu.

Avotu ūdeņi, visticamāk, barojas no augstienes dzīlēs atrodošā fluviglaciāla starpmorēnu ūdensnesēja horizonta, kam augstienes nogāzē izveidojušās izplūdes vietas.

Teritorijā atrodas ES aizsargājams biotops – minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi (7160).

Baltavots ir nozīmīgs no kultūrvēstures viedokļa kā vēsturiska svētvieta un teiku objekts. Tur joprojām, rituālu darbību ietvaros, krūmu zaros tiek karināti ziedojumi – sīki priekšmeti, rotaslietas, aukliņas un lentas.

Minētais dabas veidojumu komplekss ir nozīmīgs no hidroģeoloģijas viedokļa, kā arī ainaviski un kultūrvēsturiski vērtīgs.