Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT)

Mūsdienās dabas aizsardzībā risināmo jautājumu lokā ir gan cilvēki, gan daba. Dabas vērtību un resursu aizsardzība un apsaimniekošana, sugu un biotopu aizsardzība, vietējo attīstības projektu un ainavu ekoloģiskā plānošana ir daļa no tiem.

ĪADT Latvijā ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību - retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.

LV karte

Kādās kateogorijās iedala Latvijas ĪADT?

Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā ir izveidotas 658 ĪADT (neskaitot aizsargājamos kokus (dižkokus) un aizsargājamos akmeņus (dižakmeņus)), kur katra no tām atbilstoši to izveides un aizsardzības mērķiem atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām - nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis, aizsargājama jūras teritorija.

Līdz 2020. gada 1. janvārim ir apzināti un reģistrēti 10543 dižkoki un 117 dižakmeņi, kā rezultātā dabas pieminekļu kopējais skaits ir būtiski palielinājies (10990).

Nacionālais parks ir plaša teritorija nacionāli nozīmīgu dabas veidojumu, daudzveidīgu biotopu, cilvēka darbības neskartu un maz pārveidotu ainavu, kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai. Tajos notiek zinātniskā izpēte un izglītošanas darbs. Nacionālie parki kalpo arī rekreācijai un tūrismam.

Biosfēras rezervāts ir plaša teritorija starptautiski nozīmīgu dabisko ekosistēmu un ar tām saistīto kultūras vērtību saglabāšanai. Tajā dabas resursu izmantošana ir saderīga ar dabas aizsardzību jeb balstīta uz ilgtspējības principiem.

Aizsargājamo ainavu apvidus ir teritorija daudzveidīgu ainavu un raksturīgas kultūrvides saglabāšanai, kā arī sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides nodrošināšanai un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietošanai.

Dabas liegums parasti ir cilvēku maz pārveidota vai dabiska teritorija ar retām vai izzūdošām sugām un biotopiem, kurā nav ievērojama cilvēka darbība vai klātbūtne, un kur dominē dabiskie spēki un procesi.

Dabas rezervāts ir teritorija ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību.

Aizsargājamā jūras teritorija veidota bentisko jeb jūras dibena biotopu un sugu saglabāšanai, kā arī migrējošām putnu sugām nozīmīgo barošanās un ziemošanas vietu aizsardzībai.

Dižkoki ir viena no neatņemamām Latvijas dabas vērtībām, šie senatnes liecinieki kalpo gan kā mājvieta dažādām  retām un aizsargājamām sugām, gan arī ir saistīti ar vēstures notikumiem, kā  rezultātā daži no tiem ir ne tikai dabas, bet arī kultūrvēstures vērtība. Dižkokiem ir kultūrvēstures, izglītojoša un zinātniska funkcija un tiem liela nozīme vispārējās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Dižkoks uztverams kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīves telpa daudzām retām un apdraudētām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu u.c. organismu grupām. Koks dižkoka statusu iegūst, sasniedzot vienu no diviem kritērijiem - apkārtmēru vai augstumu.

Ja īpašumā ir reģistrēts dižkoks, ir vairāki būtiski apsvērumi, kas jāņem vērā:

  • dižkoks un tā tuvākā apkārtne ir īpaši aizsargājama dabas teritorija – aizsargājams ir ne tikai pats koks, bet arī teritorija zem koka vainaga un vēl 10 m josla ap to. Dižkoku aizsardzību un apsaimniekošanu regulē MK 2010.gada 16.marta noteikumi Nr.264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”
  • Zemes īpašnieka un lietotāja pienākumi ir
  • Aizsargājamā koka nociršana (novākšana) pieļaujama tikai gadījumos, ja tas kļuvis bīstams un nav citu iespēju novērst apdraudējumu (piemēram, apzāģēt zarus, izveidot atbalstus), kā arī ir saņemta Pārvaldes rakstiska atļauja.

Ikviens koks ir sargājama dabas bagātība. Īpašnieks bez saskaņošanas savā mežā drīkst cirst vien kokus līdz 12 cm diametrā, bet ārpus meža, tostarp pie mājas – līdz 20 cm diametrā. Zemes īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem, kuri savā īpašumā vēlas nocirst koku (izņemot augļu kokus) un, ja tas atrodas pilsētas vai ciema teritorijā vai koks ir sasniedzis ievērojamus apmērus, kā arī vēl citos atsevišķos gadījumos, kas minēti Noteikumos par koku ciršanu ārpus meža, nepieciešams vērsties pašvaldībā pēc atļaujas. Saņemot īpašnieka iesniegumu, pašvaldība apseko koku un gadījumos, kad koks jau ir sasniedzis ievērojamus apjomus, lēmums vēl tiek saskaņots ar Pārvaldi, un tikai pēc Pārvaldes atzinuma saņemšanas pašvaldība var izsniegt koku ciršanas atļauju.

attels

Pie dižkokiem to atpazīstamībai Dabas aizsardzības pārvalde izvieto informatīvo zīmi “Ozollapa”, taču arī, ja šī zīme nav pievienota, koks ir uzskatāms par aizsargājamu, ja sasniedzis noteiktu apkārtmēru vai augstumu. Dižkokam ir aizsargājama koka statuss neatkarīgi no tā, vai tam ir vai nav uzstādīta plāksnīte ar ozollapas attēlu.

Latvijā reģistrētie dižkoki ir atrodami dabas datu sistēmā OZOLS. Līdz 2020. gada 1. janvārim ir apzināti un reģistrēti 10543 dižkoki.

Pieteikt jaunu dižkoku iespējams Dabas aizsardzības pārvaldes veidotajā interaktīvajā sistēmā

 

Aizsargājamie koki – vietējo un citzemju sugu dižkoki (pēc apkārtmēra vai augstuma)

Nosaukums latviešu valodā

Nosaukums latīņu valodā

Apkārtmērs 1,3 metru augstumā (metros)

Augstums (metros)

Vietējās sugas

Āra bērzs (kārpainais) bērzs

Betula pendula (Betula verrucosa)

3,0

33

Baltalksnis

Alnus incana

1,6

25

Blīgzna (pūpolvītols)

Salix caprea

1,9

22

Eiropas segliņš

Euonymus europaeus

1,0

6

Hibrīdais alksnis

Alnus x pubescens

1,5

32

Melnalksnis

Alnus glutinosa

2,5

30

Meža bumbiere

Pyrus pyraster

1,5

13

Meža ābele

Malus sylvestris

1,5

14

Parastā apse

Populus tremula

3,5

35

Parastā egle

Picea abies

3,0

37

Parastā goba

Ulmus glabra

4,0

28

Parastā ieva

Padus avium

1,7

22

Parastā (ogu) īve

Taxus baccata

0,6

8

Parastā kļava

Acer platanoides

3,5

27

Parastā liepa

Tilia cordata

3,5

33

Parastais osis

Fraxinus excelsior

3,5

34

Parastais ozols

Quercus robur

4,0

32

Parastais pīlādzis

Sorbus aucuparia

1,5

21

Parastā priede

Pinus sylvestris

2,5

38

Parastais skābardis

Carpinus betulus

1,5

20

Parastā vīksna

Ulmus laevis

4,0

30

Purva bērzs (pūkainais bērzs)

Betula pubescens (Betula alba)

3,0

32

Šķetra

Salix pentandra

1,6

22

Trauslais vītols

Salix fragilis

4,0

Parastais kadiķis

Juniperus communis

0,8

11

Citzemju sugas

Baltais vītols

Salix alba

4,5

20

Baltā robīnija

Robinia pseudoacacia

1,9

20

Balzama baltegle

Abies balsamea

1,5

24

Eiropas baltegle

Abies alba

2,7

32

Eiropas ciedrupriede

Pinus cembra

1,6

22

Eiropas lapegle

Larix decidua

3,2

39

Holandes liepa

Tilia x europaea

2,8

26

Kalnu kļava

Acer pseudoplatanus

2,2

20

Lēdebūra lapegle

Larix ledebourii

3,0

34

Krimas liepa

Tilia x euchlora

1,9

20

Lauku kļava

Acer campestre

1,5

18

Mandžūrijas riekstkoks

Juglans mandshurica

1,6

18

Melnā priede

Pinus nigra

1,9

23

Menzīsa duglāzija

Pseudotsuga menziesii

2,4

30

Papele

Populus spp.

5,0

35

Parastā zirgkastaņa

Aesculus hippocastanum

3,0

23

Eiropas dižskābardis

Fagus sylvatica

3,8

30

Pensilvānijas osis

Fraxinus pennsylvanica

2,0

23

Platlapu liepa

Tilia platyphyllos

3,1

27

Pelēkais riekstkoks

Juglans cinerea

2,8

20

Rietumu tūja

Thuja occidentalis

1,5

16

Saldais ķirsis

Cerasus avium

1,6

12

Sarkanais ozols

Quercus rubra

1,9

27

Sarkstošais vītols

Salix x rubens

3,1

25

Sibīrijas baltegle

Abies sibirica

1,8

30

Sibīrijas ciedrupriede

Pinus sibirica

1,9

22

Sudraba kļava

Acer saccharinum

3,2

26

Veimuta priede

Pinus stropus

2,7

36

Vienkrāsas baltegle

Abies concolor

1,7

32

Atbilstoši 2001.gada 20.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.131 „Noteikumi par aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem " Latvijā par dabas pieminekļiem – dendroloģiskajiem stādījumiem noteiktas 89 mākslīgi veidotas teritorijas, kas pārstāv dendroloģiskās un kultūrvēsturiskās vērtības un ir piemērotas sabiedrības izglītošanai, atpūtai un audzināšanai.

Šī dabas pieminekļu grupa ietver pamatiežu atsegumus, alas, avotus, ūdenskritumus, atsevišķas reljefa formas, dižakmeņi (laukakmeņi, kuru virszemes tilpums ir 10 un vairāk kubikmetru), kā arī citus ģeoloģiski nozīmīgus veidojumus.

Mikroliegumi ir teritorijas, kas tiek noteiktas, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina. Līdzīgi kā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, mikroliegumos ir aizliegtas vai ierobežotas darbības, kas apdraud retās sugas vai biotopa pastāvēšanu.

Plašāka informācija par mikroliegumiem sadaļā Mikroliegumi >>>

Visas Eiropas Savienības (ES) valstis ir apņēmušās izveidot kopīgu aizsargājamo teritoriju tīklu ar nosaukumu Natura 2000. Kopš 2004. gada arī Latvija ir izveidojusi savu daļu no šī tīkla.

Plašāka informācija par Natura 2000 teritorijām sadaļā Natura 2000 >>>

Latvijā ir sešas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un to kompleksi, kas novērtēti kā starptautiski nozīmīgas mitrāju teritorijas jeb Ramsāres vietas.

Plašāka informācija sadaļā RAMSAR mitrāji >>>