Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts

Publicēts: 23.10.2020.

Biosfēras rezervāta mērķis nacionālā un starptautiskā nozīmē ir sasniegt līdzsvaru dabas daudzveidības aizsardzībā, ekonomiskās attīstības veicināšanā un kultūras vērtību saglabāšanā. Biosfēras rezervāts pārstāv starptautiski atzītas mērenajai mežu joslai raksturīgas sauszemes un Baltijas jūras piekrastes ekosistēmas. Lai nodrošinātu teritorijas ainavu, ekosistēmu, sugu un ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu un veicinātu ilgtspējīgu ekonomisko attīstību biosfēras rezervāta teritorija ir iedalīta funcionālajās zonās (ainavu aizsardzības zonas un neitrālās zonas).

Aizsardzības kategorija: biosfēras rezervāts. Ietilpst 25 dabas liegumi (Augstroze, Burgas pļavas, Burtnieku ezera pļavas, Dūņezers, Dzērves purvs, Dziļezers un Riebezers, Kalna purvs, Karateri, Kārķu purvs, Klagatu purvs, Limšānu purvs*, Lielpurvs, Maizezers, Mērnieku dumbrāji, Niedrāju–Pilkas purvs, Oleru purvs, Pirtsmeža purvs*, Purgaiļu purvs, Randu pļavas, Rūjas paliene, Sedas purvs, Ungurpils meži, Vidusburtnieks, Vidzemes akmeņainā jūrmala, Vitrupes ieleja, Ziemeļu purvi, Zilaiskalns), 1 dabas parks (Salacas upes ieleja) un gandrīz pilnībā 2 aizsargājamas jūras teritorijas (Ainaži-Salacgrīva, Vitrupe-Tūja).
*Pēc 25.01.2011. (MK 25.01.2011. noteikumu Nr.82 redakcijā) iekļauts dabas lieguma "Ziemeļu purvi" teritorijā.
Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas, Rūjienas, Alojas, Mazsalacas, Naukšēnu novads, daļa Limbažu, Burtnieku, Kocēnu, Strenču, Valkas novada.
Platība: 475514 ha (457 708 hektāri sauszemes un 17 806 hektāri jūras akvatorijas).
Dibināšanas gads: 1997
Pārvalde: Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība - Vidzemes reģionālā administrācija.
Logo: skatīt vairāk >>

Likums (11.05.2011.)
Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi
- 2. pielikums. Teritorijas, kur atļauts uzstādīt vēja elektrostacijas bez augstuma ierobežojuma (skaidrojums individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu 6. punktā).

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts ir vienīgā šāda veida īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Tā ir plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības tiek saglabātas nodrošinot ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību.

Lai kardināli uzlabotu ekoloģisko situāciju Salacas upes baseinā un Rīgas jūras līča Ziemeļvidzemes piekrastē, kā arī radītu priekšnoteikumus biosfēras rezervāta organizēšanai šajā teritorijā, 26.03.1990. Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr.75 "Par Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa izveidošanu un pasākumiem biosfēras rezervāta organizēšanai" . ZVRDAK teritorijas robežas nosaka Salacas upe un tās sateces baseins, kas ir vissvarīgākā lašu nārstošanas vieta Baltijas jūras baseina austrumu pusē. ZVRDAK dibināšanā dalību ņēmusi zinātniece A.Melluma, dzejnieks J.Peters un biologs I.Emsis.

1997. gada. 11. decembrī Saeimā pieņēma likumu par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu (ZBR).

1997. gada 15. decembrī tas tika atzīts par starptautiskas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju UNESCO programmas „Cilvēks un biosfēra” (MAB) ietvaros.

Biosfēras rezervāta darbības koordinēšanai, vietējo pašvaldību un citu interešu grupu iesaistīšanai izveidota ZBR konsultatīvā padome. Tās sastāvā ietilpst valsts iestāžu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji.

2000.gada 10.oktobrī pieņemti MK noteikumi Nr.353 „Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.

2008.gadā SIA ELLE izstrādāja Ainavu ekoloģisko plānu ZBR teritorijai.

2009.gada 1.jūnijs - ZBR administrācija tika iekļauta Dabas aizsardzības pārvaldē, kā viena no struktūrvienībām.

2011.gada 1.februāris - apvienojot ZBR administrāciju un Gaujas nacionālā parka administrāciju, izveidota Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes rēģionālā administrācija, kas veic ZBR teritorijas pārraudzību.