Skaņaiskalns

Robežu shēma uz ortofoto pamatnes

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 461 “Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem”
• Ministru kabineta noteikumi Nr. 228 "Dabas parka "Salacas ieleja" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi"

Teritorija ir izvietojusies Salacas senlejas malā, Burtnieka līdzenumā, Ziemeļvidzemes zemienē.

Dabas pieminekli veido vidusdevona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmens un aleirolīta atsegumi, kuros ir divas alas un avots. Lielāko atsegumu veido leduslaikmeta kušanas ūdeņu un Salacas sānu erozijas atpreparēta subvertikāla smilšakmens siena, kas veidojusies pa tektonisku plaisu. Pamatnes daļā ir aleirolīta starpslāņi. Siena ir neregulāri ieliekta un labi atstaro skaņu viļņus, radot atbalsi. Atseguma augstums ir līdz 12 m, bet garums 95 m. Vienlaidus sienu sašķeļ 8 šķērsas tektoniskas plaisas.

Ala ar avotu atrodas mazākā atsegumā dienvidos no lielās Skaņākalna sienas. Alas kopgarums 16 metri. Tā ir zema un pa tās grīdu tek avota strauts. Avota ūdensdeve ir aptuveni 1,2 l/sek.

Lielākā atseguma siena ir klāta ar dažāda vecuma iegravējumiem. Starp tiem vecākais gadskaitlis ir „1826” – atrodams divās atseguma vietās. Skaņaiskalns ir kultūrvēsturiski nozīmīgs kā viens no Latvijas simboliem.

Šā brīža procesi dabas pieminekļa teritorijā izpaužas kā lēna dēdēšana, kas pamazām degradē dabas pieminekli.

Teritorijā atrodas ES aizsargājami biotopi: upju straujteces un dabiski upju posmi (3620), netraucētas alas (8310), smilšakmens atsegumi (8220), veci vai dabiski boreāli meži (9010*).