Dabas aizsardzības pārvalde

Interaktīvās iespējas
	Jautājiet mums

Sākums

Vides izglītība

Gada dabas simboli

2012. gada dabas simboli

Gada augs >>> meža vizbulis (Anemone sylvestris)

Gada koks >>> mežābele (Malus sylvestris)

Gada sēne >>> vēdekļa sārtaine (Rhodotus palmatus)

Gada gliemis >>> sarkanais kailgliemezis (Arion rufus)

Gada kukainis >>> spožā skudra (Lasius fuliginosus)

Gada bezmugurkaulnieks >>> parastais krūmsūklis (Spongilla lacustris)

Gada putns >>> jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)

Gada dzīvnieks >>> gludenā čūska (Coronella austriaca)

Gada ģeoloģiskais objekts >>> Rudzīšu akmens

2012. gada dabas simbolu plakāts

Lejupielādēt >>> (JPEG 9,98 MB)

Uz augšu

Gada augs - meža vizbulis (Anemone sylvestris)

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni. Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli – vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim atdzīvojas.Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.

Izvērstāks apraksts par to, kādi tad vizbuļi īsti aug Latvijā un ar ko meža vizbulis atšķiras no pārējiem vizbuļiem, atrodams portālā Dabasdati.lv.

Avots: Latvijas Botāniķu biedrība

Uz augšu

Gada koks - mežābele (Malus sylvestris)

Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies 2012. gada koku – tā ir mežābele (Malus sylvestris). "Stāsts par īsto mežābeli ir ļoti sarežģīts," teic Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Tā tikai šķiet, ka mežābele ir Latvijā plaši izplatīts koks, taču patiesībā nav zināms, vai, kur un kā mežābeles saglabājušās.

Latvijā ābeles tiek kultivētas jau vairākus simtus gadus un mežābeles populācija varētu būt stipri ietekmējusies no mājas ābelēm.

"Bieži vien par mežābeli mēs saucam katru ābeli, kurai ir mazi un skābi āboli, kas aug grāvmalā, upes krastā, meža ielocīti, lai gan lielākoties tie ir mājas ābeļu sēklaudži, ko izsējuši makšķernieki, sēņotāji un putni," piebilst A. Svilāns.

Mežābelei atšķirībā no mājas ābelēm lapas ir kailas, apmatojums tikai lapas apakšpusē uz dzīslām, ir ērkšķainas īsvasas, ziedi balti.

Avots: Latvijas Avīze

uz augšu

Gada sēne - vēdekļa sārtaine (Rhodotus palmatus)

Jebkurš meža taku gājējs, kurš iedams vērīgi lūkojas apkārt un arī nedaudz uz augšu, koši sārtajai sēnei ar krunkaino, gļotaino virsmiziņu garām nepaies. Tīmeklī publicētajos attēlos reizēm šis krokojums ir ļoti izteikts un krāsa ļoti spilgta - Latvijā pagaidām līdz šim atrastās tomēr tik košas nav bijušas. Angliski šo sēni sauc Wrinkled Peach (tulkojumā "krokainais persiks"), kas ļoti labi raksturo sēnes izskatu, teic Latvijas Mikologu biedrības vadītāja Diāna Meiere.

Latvijas Mikologu biedrība šogad par gada sēni izvēlējusi vēdekļa sārtaini Rhodotus palmatus. Tā ir uz vīksnas un gobas koksnes augoša, pēc daudzu pētnieku domām, "satriecoši skaista" vēla rudens sēne. Šīs sēnes izplatību netieši veicinājusi gobu dzeltenā karoga slimība, kas iznīcinājusi daudz gobu, bet sārtaine savukārt aug uz atmirušas gobu koksnes.

Latvijā visas sēnes atradnes pagaidām ir bijušas pārsvarā Gaujas nacionālā parka teritorijā. Pirmo reizi atrasta Siguldā 1991. gada 6. novembrī un atradēja bija toreiz tikai divus gadus vecā Meldra Rudzīte. (Nekad nenovērtējiet par zemu mazu bērnu vērīgumu!) Vairākas reizes sēne atrasta Silciema kokzāģētavā uz gobu baļķiem, sēne manīta arī Vaidavas pagastā, pie Vildogas upītes ietekas Gaujā, kā arī Aizkraukles purva Liepu salā.

Lai gan sēnei ir maiga garša un tā nav indīga, tomēr neviens mikologs to nav pieskaitījis ēdamajām sēnēm, piebilst D. Meiere. Sēne sastopama Ziemeļamerikā, Ziemeļāfrikā, Eiropā un Āzijā, bet visur tiek atzīta par ļoti retu. Tā ir iekļauta pusē no visu Eiropas valstu Sarkanajām grāmatām un apdraudēto sugu sarakstiem. Latvijā to var mēģināt ieraudzīt oktobrī un novembrī. Ja izdodas pamanīt, rakstiet: miko@ldm.gov.lv.

Avots: Latvijas Avīze

uz augšu

Gada gliemis - sarkanais kailgliemezis (Arion rufus)

Latvijas Malakologu biedrība par 2012. gada gliemezi izvēlējusies sarkano kailgliemezi (Arion rufus).

Sarkanais kailgliemezis Arion rufus ir viens no lielākajiem Latvijas gliemežiem. Tā izstiepta ķermeņa garums var būt 10 – 15 cm (ļoti reti līdz 20 cm). Ķermeņa krāsojums no oranža līdz ogļu melnam. Gļotas uz ķermeņa bezkrāsainas, kairinot tiek izdalītas gļotas ar dzeltenīgu nokrāsu. Maziļiem ir sānu joslas, kuras pieaugot izzūd. Dzīvnieka dzīves cikls ir apm. gads. Dzimumbriedumu sarkanā kailgliemeža īpatņi sasniedz augusta vidū, septembrī, kad arī ir iespējams novērot to vairošanos. Dzīvnieki dzīves laikā pārojas vairākas reizes ar dažādiem partneriem, bet var dēt arī pašapaugļotas olas. Parasti vienā dējumā ir ap 60 olām, bet var būt arī dējumi no divām vai pat 120 olām.

Pēc vairošanās perioda var izveidot trīs, četrus dējumus. Olas tiek dētas septembrī, oktobrī. To attīstība ilgst aptuveni trīs nedēļas. Ziemojošā stadija ir mazuļi. Sugu precīzi noteikt ir iespējams tikai anatomiski. Latvijā ir zināma viena atradne. Sarkanais kailgliemezis ir saistīts ar dabiskiem mežiem. Ir nepieciešams skaidrot šīs sugas izplatību.

Šajā gadsimtā Latvijā ir ievazāts Spānijas kailgliemezis A. lusitanicus, kurš ārēji neatšķiras no sarkanā kailgliemeža. Spānijas kailgliemezis ir invazīvs un nopietns kaitēklis. Novērojumi citās Eiropas valstīs liecina, ka sarkanais kailgliemezis izmirst visās teritorijās, kur ieviešas Spānijas kailgliemezis. Līdzīgu procesu var paredzēt arī Latvijai.

Avots: Latvijas Malakologu biedrība

Uz augšu

Gada kukainis - spožā skudra (Lasius fuliginosus)

Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini 2012 ir izvēlējusies spožo skudru Lasius fuliginosus (Latreille, 1798). Nominācijas mērķis ir pievērst uzmanību kukaiņiem, kas apdzīvo vecus kokus un dobumainiem kokiem kā dabas vērtībai.

Spožās skudras ir viscaur melnas, ķermeņa virsma spīdīga, no kā cēlies arī skudras latviskais nosaukums. Darbaskudras ir 4–6 mm, tēviņi 4,5–5 mm, mātītes–karalienes 6–6,5 mm garas. Tipiska sugas pazīme ir no aizmugures ieliekta galva, ko var novērot arī bez palielinājuma. Skudras arī izdala specifisku smaržu, kas atbaida citu sugu skudras no pūžņa un to ceļiem. Skudras barojas ar saldām vielām, visbiežāk laputu izdalījumiem. Savus kāpurus tās baro ar dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, kuri gan var tikt noķerti dzīvi, gan atrasti beigti.

Spožā skudra savus pūžņus veido atsevišķi augošu koku dobumos un pie koku saknēm. Pārsvarā apdzīvo lapu kokus, visbiežāk ozolus un liepas. Iespējama arī dobu skujkoku apdzīvošana, retos gadījumos dzīvo koka māju pamatos. Plašās skujkoku audzēs šī suga nav konstatēta. Skudras neveido pūzni koka dzīvajā, bet gan atmirušajā un dobajā koksnes daļā. Savu pūzni tās veido no sacietējušas masas, kas sastāv no sēnes, sīrupa un koka daļiņu maisījuma. Šādi veidotas arī pūžņa pazemes daļas, kas nodrošina eju stabilitāti. Vairāki koki var būt savstarpēji saistīti ar ejām un veidot kopskaitā dažus miljonus skudru lielu koloniju no vairākām ligzdām kurā katrā ir vairākas mātītes.

Skudras attīstībā ir četras stadijas: ola-kāpurs-kūniņa-pieaudzis kukainis. Olas dēj tikai auglīgās mātītes, darbaskudras olas nedēj. Līdz šim konstatētais dzimumpaaudzes izlidošanas laiks Latvijā ir jūnijs un jūlijs, sugai Eiropas mērogā tas notiek periodā no maija līdz oktobrim.Suga ir aizsargājama, iekļauta 2000. gadā publicētajos Ministru kabineta noteikumos Nr 396: “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”.

Suga sastopama visā Latvijā, bet novērojumu skaits ir nevienmērīgs. Šobrīd galvenokārt ziņas ir par klātbūtni aizsargājamās teritorijās, bet salīdzinoši maz ziņu ir par novērojumiem ārpus tām. Katrs dobumains koks ir potenciāla šis sugas mājvieta. Vērtīgi arī būtu iegūt papildus ziņas par sugas dzimumpaaudzes izlidošanas periodu Latvijā. Tāpēc visi skudras nofotografējušie aicināti ievietot savas fotogrāfijas portālā dabasdati.lv!

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

uz augšu

Gada bezmugurkaulnieks - parastais krūmsūklis (Spongilla lacustris)

Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada bezmugurkaulnieku 2012 izvēlējusies parasto krūmsūkli (Spongillalacustris). Parastais krūmsūklis ir visbiežāk sastopamā sūkļu suga Latvijā. Nominācijas mērķis ir iepazīstināt ar neparasto bezmugurkaulnieku tipu, ko līdz pat 1765. gadam zinātnieki pieskaitīja pie augu valsts. Sūkļi Latvijā ir samērā maz pētīta dzīvnieku grupa.

Sūkļu tipā pasaulē ir apmēram 9000 sugu, kas galvenokārt apdzīvo jūras un tikai nedaudzas mīt saldūdeņos. Latvijā sūkļi sastopami saldūdeņos un lielo upju grīvās, līdz šim konstatētas piecas sugas. Spongillalacustris ir ziemeļu puslodē plaši izplatīta suga. Krūmsūkļi ir primitīvi, sēdoši, salīdzinoši lieli daudzšūnu ūdens organismi ar trauslu un zarotu krūmveida ķermeni, kas atgādina koraļļus, un ar specifisku smaržu. Labi apgaismotos biotopos sūkļi ir koši zaļā krāsā, noēnotās vietās - gaiši zaļi līdz dzeltenbrūni. Zaļo krāsu sūklim piešķir to šūnās dzīvojošās fotosintezējošās aļģes zoohlorellas. Labā apgaismojumā sūkļi aug ātrāk, jo saņem papildus barības vielas no fotosintēzes galaproduktiem. Parastais krūmsūklis apdzīvo stāvošus un lēni tekošus ūdeņus. Sēdošais dzīvnieks parasti ir piestiprinājies pie ūdenī iegrimušas koksnes, koku zariem, saknēm, augu daļām vai akmeņiem. Sūkļi dzīvo tikai vienu sezonu, rudenī iet bojā. Galvenokārt tie vairojas bezdzimumiski, pumpurojoties.

Sūkļi barojas, filtrējot ūdenī esošos vienšūņus, baktērijas un sīkas detrīta daļiņas. Sūkļiem nav nervu šūnu un tie nespēj koordinēt vicaino šūnu kustības. Ūdens plūsmas ātrums tiek regulēts ar poru un kanālu diametru. Izfiltrētais ūdens tiek izvadīts caur izvadporām. Zinātnieki ir konstatējuši, ka sūkļi spēj izfiltrēt no 0,002 līdz 0,84 mililitriem ūdens vienā sekundē uz sūkļa ķermeņa kubikcentimetru. Sūkļi satur daudz bioloģiski aktīvo vielu, piemēram, antibakteriālas vielas, ko var izmantot farmakoloģijā.

Sūkļi ūdens ekosistēmās veido ievērojamu biomasu. Filtrējot barības vielas, tie uzlabo ūdenstilpju bioloģisko kvalitāti un veicina bioloģisko daudzveidību ūdenstilpēs. Sūkļi ir gan mājvieta, gan barības avots citiem ūdens iemītniekiem. Ar sūkli barojas tīklspārņu Sisyra sp. un maksteņu Ceraclea sp. kāpuri. Ja krūmsūkļa kolonija nezarojas, sugu var noteikt tikai pēc skeleta elementu formas, kas katrai sūkļa sugai ir atšķirīga. Vislabākais novērošanas periods ir jūlijs un augusts.

Aicinām sūtīt ziņas par parastā krūmsūkļa novērojumiem portālam Dabasdati.lv vai tieši Latvijas Entomoloģijas biedrībai, mājas lapa: http://leb.daba.lv, e-pasts: adalia@lanet.lv.

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

uz augšu

Gada putns - jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par nākošā gada putnu ir izvēlējusies jūras ērgli Haliaeetus albicilla. Ar akcijas palīdzību LOB cer uzzināt vairāk par šīs plēsīgo putnu sugas izplatību Latvijā, tādēļ aicina dabas draugus ziņot par atrastām jūras ērgļu ligzdām portālā Dabasdati.lv, jo tikai laicīgi atklātām ligzdošanas vietām ir iespējams nodrošināt atbilstošu aizsardzību.

Jūras ērglis ir lielākais Latvijā ligzdojošais plēsīgais putns. Pieaugušiem ērgļiem raksturīgs gaiši brūns spalvu tērps un balta aste, savukārt jaunie putni līdz piecu gadu vecumam nomaina vairākus brūni raibus spalvu tērpus. Jūras ērgļu skaits Latvijā pēdējo simts gadu laikā ir piedzīvojis lielas pārmaiņas. Vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados jūras ērglis kā ligzdotājs pie mums bija izzudis, bet kopš septiņdesmito gadu sākuma, kad atkal atrasta apdzīvota ligzda, tā skaits, pateicoties stingrajiem aizsardzības pasākumiem, ir audzis. Šobrīd Latvijā ligzdo gandrīz simts jūras ērgļu pāru, un līdz ar to 2012. gada putnu var uzskatīt par vienu no nedaudzajiem putnu aizsardzības veiksmes stāstiem.

Jūras ērgļi Latvijā ligzdo mežos, galvenokārt pie dažādiem ar zivīm un ūdensputniem bagātiem ūdeņiem - ezeriem, zivju dīķiem, upēm, arī jūras piekrastē. Ligzdu ērgļi būvē lielu un resnu koku galotnes daļā, tajā parasti tiek izaudzināti viens līdz divi mazuļi, retos gadījumos - trīs. Jūras ērgļi pārtiek no zivīm, putniem, nelieliem zvēriem, ziemas laikā - arī no maitas. Atsevišķi pāri var specializēties uz noteiktu barības objektu grupu, piemēram, medīt galvenokārt baltos stārķus vai dzērves.

Gada putna akcijas laikā LOB aicina meža nozares darbiniekus un citus dabas draugus ziņot par atrastām jūras ērgļu ligzdām un arī par pamanītiem putniem un savus novērojumus reģistrēt portālā Dabasdati.lv. Aicinām arī sekot līdzi jaunumiem projektā "Ērgļi pāri robežām" - šo Igaunijas-Latvijas programmas finansēto projektu īsteno Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar Igaunijas Ornitoloģijas biedrību. Jau 2012. gada sākumā pie jūras ērgļu ligzdām Latvijā un Igaunijā plānots izvietot kameras, kas interneta tiešraidēs ļaus sekot līdzi ērgļu ģimenes dzīvei.

Vairāk informācijas: Gada putna akcijas koordinators - Latvijas Dabas fonda projekta "Ērgļi pāri robežām" vadītājs Jānis Ķuze, tālr. 29192799, e-pasts: janis.kuze@ldf.lv

Avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība

uz augšu

Gada dzīvnieks - gludenā čūska (Coronella austriaca)

Latvijas Dabas muzejs par 2012. gada dzīvnieku ir izvēlējies gludeno čūsku (Coronella austriaca), kas ir Latvijā reti sastopams zalkšu dzimtas rāpulis. Par gludeno čūsku šo rāpuli sauc tādēļ, ka tā muguras zvīņas ir gludas. Gludenās čūskas garums kopā ar asti var sasniegt 75 cm. Čūskas mugurpuses krāsa variē, taču vairāk vai mazāk ir pelēkbrūna. Īpašā gludenās čūskas pazīme ir „kronītis” jeb tumšas svītras abpus galvai. Gludenā čūska barojas tieši tā, kā to dara žņaudzējčūskas - medījumu satver ar asajiem, uz aizmuguri noliektajiem zobiem, pēc tam aptinas tam vairākas reizes apkārt, nožņaudz un norij veselu. Cilvēkam šī čūska nav bīstama, jo tā nav indīga. Pie tam gludenās čūskas zobiņi ir tik sīki, ka cilvēka ādu tie nespēj traumēt.

Čūska ir aktīva dienā, bet ieraudzīt to ir ļoti grūti. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem, ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā. Pēc ziemošanas tā parādās aprīlī, pārojas aprīļa beigās vai maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā piedzimst 6 - 8 mazuļi. Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja - mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā, bet izšķiļas no olas īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas.

Gludenā čūska iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanajā grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu direktīvā un Bernes konvencijā.

Gludenā čūska ir sastopama visā Eiropā, pie tam diezgan tālu uz ziemeļiem. Latvijā ļoti reta, jo te atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Latvijā maz pētīta, un ziņas par to ir fragmentāras. Mūsdienās zināmas gludeno čūsku atradnes Piejūras zemienē, Kurzemes piekrastes posmā no Slīteres Nacionālā parka līdz Ķemeru Nacionālajam parkam. 2011. gadā atrasta jauna atradne Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū.

Avots: Latvijas Dabas muzejs

uz augšu

Gada ģeoloģiskais objekts - Rudzīšu akmens

Latvijas Petroglifu centrs par šā gada ģeoloģisko objektu izvēlējies Rudzīšu akmeni Kurzemē, Kuldīgas novada Laidu pagastā.

Rudzīšu akmens ir 4,7 m garš, 3,6 m plats un līdz 2,2 m augsts, kā saka dabas pētnieks Andris Grīnbergs, kaļķakmens blāķis. Iezī konstatētās fosīlijas ļauj spriest, ka kaļķakmens ir veidojies pirms 410 – 435 milj. gadu ekvatora tuvumā siltā, koraļļiem bagātā jūrā. Pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu ledājs šo akmeni atnesis no, iespējams, Sāmsalas, kur atrodami līdzīgu silūra iežu atsegumi.

"Šis akmens nav liels, taču ir unikāls veidojums, jo kaļķakmens ir ievērojami neizturīgāks par magmatiskajiem iežiem, un parasti ledājs šādus nogulumiežu atrauteņus sadrupina sīkos oļos. Tomēr šeit saglabājies paliels bluķis, kaut arī vairāk nekā 100 km pārvietots," piebilst A. Grīnbergs.

Tas ir zinātnei ļoti nozīmīgs, jo liecina par ledāja dinamiku un degradācijas procesiem pēdējā apledojuma laikā.

Avots: Latvijas Petroglifu centrs, Latvijas Avīze

uz augšu

Drukāt